Rakstnieka Maksima Trivaškeviča mājaslapa

"Tikšanās citas pasaules krastā..."

 

No skolas laikiem es zināju to, ka Klusais okeāns ir lielākā ūdenskrātuve pasaulē. Tas stiepjas no Arktikas līdz Antarktikai un no Amerikas līdz Austrālijai. Tas klāj trešo daļu Zemes virsmas un platības ziņā pārspēj visas mūsu planētas sauszemes teritorijas, kopā ņemtas. Īsāk sakot - tas ir milzīgs!

Pasaules pusložu kartē tas izskatījās tik visuvarens, ka, būdams bērns, es mēdzu uztraukties, ja nu kāds iedomājas Kluso okeānu sadusmot... Daži palielāki viļņi, un no planētas visaugstprātīgākās sugas pārstāvjiem - cilvēkiem - nepaliks ne miņas! Kaut gan reizē ar nemieru par Klusā okeāna satrakošanos es nekādi nevarēju saprast, kādēļ gan māte, vārot zupu, vienmēr ber tai klāt sāli, ja mūsu māja atrodas vien pārsimt metru no jūras. Man šķita, ka daudz vienkāršāk ir aiziet līdz tās krastam un paņemt tik daudz sālsūdens, cik nepieciešams. Es īsti nezinu, kas tolaik darījās manā galvā. Tas bija sen...

Es nācu no maza zvejnieku ciematiņa Baltijas jūras krastā un beidzot biju atnācis līdz vēl mazākai čuhņai kaut kur Klusā okeāna piekrastē. Skatoties uz viļņiem, nevarēju saprast, vai no šejienes līdz manām mājām joprojām ved tā pati pārsimt metru garā un tik cītīgi iemīdītā taciņa vai arī līdz manai dzimtenei ir nedaudz vairāk kā desmit tūkstoši kilometru. Paskatoties uz kāpām un priežu vietā ieraugot palmas, es sapratu, ka līdz mājām vēl ir tālu. Ņemot vērā laika starpību, manā dzimtajā ciematā pašlaik ir pusdienlaiks, un māte noteikti pieber zupai vēl vienu šķipsniņu sāls.

Ejot gar okeāna krastu, es domāju par to, ka tikai šādā vietā varēja rasties tradīcija nodarboties ar seksu pludmalē. Priedes manā dzimtenē riktīgāko gribuli uzdzina tikai retajam, un iespēja uzdurties uz smiltīs ieputinātām priežu skujām arī nešķita pārāk vilinoša. Palmas - tā bija pavisam cita lieta!

Pārsimt metru sev priekšā es pamanīju sarkanu punktiņu. Nakts bija tumša, tādēļ cilvēku, kas šo gaismiņu radījis, es vēl neredzēju, bet ļoti cerēju, ka tālumā kvēlojošais punktiņš nav parasta cigarete. Vietējie šajā apkaimē bija itin draudzīgi, un dažus šā neviltotā draudzīguma iemeslus es jau biju uzpīpējis.

Es paātrināju soli. Pirmo reizi mūžā gaisma mani vilināja tāpat kā naktstauriņu. Kavēties nedrīkstēja.

Tas bija vīrietis... vai arī ļoti neglīta sieviete bez krūtīm. Īsti nezinu - no attāluma bija grūti saprast.

Liegais piekrastes vējš atsūtīja man vēsti par to, ka kvēlojošās oglītes saturā it tikai nedaudz tabakas. Es pasmaidīju. Smēķēšanu biju atmetis jau sen. Periodiski apdolbīties ar zāli bija krietni interesantāk.

Tas bija vīrietis. Tagad es to redzēju skaidri. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. Es pasmaidīju pretī. Skatoties uz maniem gaišajiem matiem un vēl gaišāko ādas krāsu, vīrietis saprata, ka diskusija kādā no sešiem tūkstošiem pasaulē lietoto valodu mums nesanāks. Šajā pasaules nostūrī manas krievu un angļu valodas zināšanas nevienam nebija vajadzīgas, bet par tādas latviešu valodas eksistenci viņš droši vien pat nenojauta. Mana spāņu valoda pagaidām aprobežojās ar dažiem populārākajiem lamuvārdiem, tādēļ es apsēdos viņam blakus un paskatījos zvaigznēs, kuras aizsedza mākoņi. Arī tumšas debesis izskatījās kruta.

Vīrietis kaut ko teica, un pēc viņa balss intonācijas un kāsīša, ko viņš man pasniedza, es sapratu, ka mums ir lemts kopīgi apkurīties. Ievilku plaušās vienīgo gaismas avotu visā piekrastē, un mani pārņēma dīvaina kņudoņa. Es izbaudīju rūgtenos dūmus un izpūtu ārā milzīgu, patīkami smaržojošu labsajūtas mākoni.

Paskatījos uz tumšādaino vīru un pavirzīju kāsi uz viņa pusi. Ar vieglu rokas mājienu viņš mani apturēja.

- You! - vīrs teica un norādīja uz mani. - Two!

Es sapratu, ka ar to viņa angļu valodas zināšanas ir izsmeltas.

Vīrs pacēla roku - vidējais un rādītājpirksts gaisā izveidoja burtu «V». Tas nozīmēja, ka man tiek pavēlēts ievilkt vēl divus dūmus. Es pasmaidīju un nekavējoties izpildīju viņa pavēli.

Mute kļuva sausa. THC sāka iedarboties.

Kāsītis nodzisa. Tumšādainais vīrs paberzēja pret smiltīm vēl karsto oglīti un ielika izsmēķi kabatā. Šī bija viņa vienīgā dzimtene, un to piemēslot atļāvās tikai vietējie dalbajobi un daži apdauzīti tūristi.

Es nezinu, cik ilgi tā sēdēju un skatījos uz horizontu, kurš, tāpat kā zvaigznes, bija paslēpies kaut kur dziļi tumsas biezoknī. Bija februāris, un manu dzimto ciematu pašlaik ieskāva milzīgas kupenas un mīnus piecpadsmit grādu liels sals, kamēr es sēdēju Klusā okeāna krastā, tērpies šortos un puķainā kreklā. Un man bija silti.

Kas gan bija šis vīrs, ar kuru mēs tik labi sapratāmies, bet kura vārdu es tā arī neuzzināju? Kas bija šis cilvēks, kuram prieku sniedza dalīšanās ar savu šīvakara laimes devu? Es nejautāju, jo manis teiktos vārdus viņš nesaprastu, taču vienā mirklī es sapratu, ka zinu. Es redzēju viņa dzīvi, viņa pārdzīvojumus, viņa mīļoto sievieti un trīs viņu mīlestības augļus, strīdus, kautiņus, prieka un bēdu asaras, draugus, kurus viņš redz aizvien retāk, dzīvi, kas aizplūst laiktelpas mirdzumā, un smaidu, kurš ik vakaru parādās viņa sejā, jo kārtējā diena ir aizvadīta godam un viņš ar prieku ir gatavs stāties pretī nākamajai. Un es redzēju kāsīšus - aptuveni divus kāsīšus nedēļā, kuri tiek izpīpēti mierā un klusumā, un tikai ļoti retās un īpašās reizēs kopā ar kādu nejaušu garāmgājēju.

Es domāju par to, ka laikam tieši tādā veidā cilvēki komunicēja tad, kad valodu barjera vēl nebija radusies, jo pastāvēja tikai viena - ķermeņa - valoda, ar kuras palīdzību varēja pateikt krietni vairāk.

Varu derēt, ka tumšādainais vīrs mani iepazina labāk nekā es viņu. Viņš, kā nekā, bija stouners ar pieredzi.

Es sēdēju citā pasaules malā, bet joprojām atrados čuhņā kādas nekurienes viducī. Varētu likties, ka necik tālu prom no mājām es tā arī neesmu ticis, un tā arī bija. Mājas vienmēr ir mums līdzi. Mājas – tas... tas ir zajebis.

Manam biedram nākamajā rītā vajadzēja doties uz darbu. Okeāna viļņu un vēja radītais klusums bija pārāk sasodīti patīkams, lai mēs to izbojātu ar viens otram adresētiem daļēji noprotamiem vārdiem, tādēļ mēs vienkārši pamājām ardievas, skaidri apzinoties, ka vairs nekad nesatiksimies. Viņš bija makšķernieks. Es biju appīpējies.

Es domāju par pasauli un tās iemītniekiem. Es domāju par Visumu un tajā riņķojošajām planētām. Par zvaigznēm. Par skudrām un molekulām. Par to, ka smiltis zem manis ir vēsas. Par to, ka visi cilvēki ir brāļi un māsas un ka lielāko prieku pasaulē sniedz tas, ka mēs savā priekā varam dalīties ar citiem. Beidzot es to ne tikai sapratu, bet arī apjēdzu. Es domāju par to, ka THC savu darbu ir paveicis.

Bija laiks doties tālāk. Par to man paziņoja klusā balstiņa, kura tik bieži ieskanas mūsu apziņas pašā nostūrī un kuru mēs tikpat bieži cenšamies ignorēt, jo tai nav nekāda sakara ar mūsu skaidro saprātu. Tur runā mūsu dvēsele, un valodu barjera tai nav šķērslis. Tā varētu sazināties ar tevi pat tad, ja tu nemācētu runāt.

Varētu likties, ka mana trīs mēnešus ilgā ceļojuma galamērķis bija šī tikšanās citas pasaules krastā. Iespējams, tā arī bija. Es biju apskatījis pasaulslavenus monumentus, megapoles un vienkārši satriecošas vietas un lietas, kuras pat necerēju ieraudzīt, bet par kurām jūs ikviens varat izlasīt tūrisma ceļvežos, kamēr informāciju par tumšādaino makšķernieku, kurš labprāt jūs pacienās ar augstas kvalitātes zāli, jūs atradīsiet tikai šeit - šajā stāstā. Manā stāstā.

Dvēsele komandēja, un es ar lielāko prieku paklausīju. Beidzot...

Es piecēlos un devos mājās. Aizdomājies par gaismas ātrumu, es sapratu, ka mājas ir tuvu. Viens kontinents, otrs - nav lielas atšķirības. Viss ir nieks. Galvenais ir uzsākt kustību.

 

M. T.

Chiriqui province, Panama

2013. gada 15. februāris