Rakstnieka Maksima Trivaškeviča mājaslapa
"Gāijens uz Vecrīgu"
Jeb viens riktīgi neriktīgs tusiņš.
Jau pirms nedēļas mēs sarunājām, ka Ķieģelis ar Kāmi (viņa draudzeni) šajā dienā nakšņos pie manis, un es biju gatavs uzupurēties (t.i- pamest savu istabu uz 15 minūtēm), lai viņi beidzot varētu nodrāzties. Tā notiek, kad divi viens pēc otra nogribējušies jaunieši dzīvo katrs savā Latvijas galā. Man arī bija ideja aiziet uz Cubu (bārs Vecrīgā), un iespundēt viņus vienā no šī bāra plašajām tualetēm, lai viņi pēc tam nepistos manā gultā, taču Ķieģelis nemācēja izmantot manu viesmīlību...
Tad nu 5dienas vakarā Ķieģelis man piezvanīja un paziņoja, ka pēc dažām stundām būs klāt, un ka vakara gājienā uz Vecpilsētu mums pievienosies arī viņa draugs Viesturs. Man nebija iebildumu.
Es izmācījos, noskatījos vienu the Office septītās sezonas sēriju un devos pagulēt diendusu. Manu saldo miedziņu iztraucēja telefona zvans. Zvanīja Runcis.
-Čau, kur esi?-viņš jautāja.
-Ziepniekkalnā, - es atbildēju.
-Esmu centrā. Vakarā dodies tusēt?
-Protams. Ķieģlis arī būs.
- Mēs ar Gromu atbrauksim.
Viens nu bija skaidrs- šis būs interesants vakars. Šis būs vakars, kuru ir vērts atcerēties. Kad 4 mūsu bandas locekļi savācas kopā savā dzimtajā ciematā, vienmēr notiek kaut kas tik smieklīgs, ka tu par to smejies vēl arī nākamjā dienā, sēžot skolas solā, un učenei ir pamatotas aizdomas, ka tu esi kaut ko salietojies, bet, kad 4 no pieciem Woblu bandas locekļiem dodas tusēt savas valsts galvaspilsētā, tad pat Dievam kļūst interesanti uzzināt, kas no tā iznāks. Interesanti, ka tajās retajās reizēs, kad Woblu banda ir pilnā sastāvā (pieci no pieciem), tad gan mēs parasti tikai spēlējam pokeru vai apsmejam Ķieģeļa ģimeni.
Es gulēju, līdz izdzirdēju nočīkstam manas istabas durvis un Ķieģeļa saucienu, mani ieraugot:
-Eu, viņš ahujel!
Ķieģelis ieslēdza gaismu, un manā acu priekšā stāvēja 3 mani draugi, un viena prikoļņā vecene, kas jau bija pabijusi manā gultā. Šis tik tiešām solījās būt interesants vakars.
Es apģērbos, un pēc manas komandas mēs sākām dzert.
Runcis un Groms tajā laikā mācījās par guļbūvju tehniķiem Jaunaglonas arodvidusskolā, un, protams, viņi dzīvoja kojās. Tā kā mācības tur ir haļavnākas par mācībām palīgskolā, tad skolas direktors viņiem bija piešķīris 2 nedēļu ilgu atvaļinājumu un tagad, pēc kārtējās kojās nodzertās nedēļas, viņi uzsāka savu ceļu uz Eleju. Protams, autobusu Jaunaglona- Rīga viņi nokavēja. Sākumā viņi nostopēja džeku, kas paziņoja, ka brauc uz Elli, un tika dažus kilometrus uz priekšu, un tad viņi tika līdz Ludzai ar šoveri, kuram ķermenī bija vismaz divas promiles alkohola. Nopirkuši biļetes līdz Jēkabpilij un atbraukuši līdz pat Rīgai, viņi izlēma, ka ir jāizmanto izdevība un jāiziet sabiedrībā, tādēļ piezvanīja man.
Alkoholam palēnām nonākot mūsu asinsrites sistēmā un mūsu smadzenēs, sarunas kļuva arvien smieklīgākas un atklātākas, un beigās Kāmis neizturēja un atteicās klausīties mūsu dialogos.
Tad Ķieģelim piezvanīja no nezināma telefona numura, bet mēs visi pazinām personu otrā klausules galā- tas bija Baraukšķis, un viņš zvanīja no cietuma. Baraukšķis bija labos draugos ar Ķieģeli, un viņi bieži vien bija kopā tusējušies, un tieši Baraukšķis bija tas, kas noorganizēja Ķieģeļa nevainības zaudēšanu, samaksājot 20 latus kādai jaunkundzei uz Marijas ielas. Pašlaik Baraukšķim un Groma brālēnam draudēja brīvības atņemšana līdz pat astoņiem gadiem par to, ka viņi kādam vecam vīram nozaga 3 latus un 70 santīmus un speķi. Protams, gan vienam gan otram tā nebija pirmā sodāmība...
Groms man tā diskrēti atzinās, ka vienā tusiņā izpisa Lauritu, kuru ļoti ilgu laiku nesekmīgi koļīja Ķieģelis. Pašlaik Groma pagaidām lielākā dzīves mīlestība (es saku pagaidām, jo domāju, ka Jaunaglonas kojās viņš tomēr atradīs savu īsto un vienīgo- savu izredzēto) formāli ir kopā ar citu džeku, tādēļ viņš var darīt visu, ko grib.
Līdz ar mūsu sarunu atklātības pieaugumu pieauga arī mūsu sarunu skaļums, un dzīvokļa saimniece no visas sirds priecājās, kad es paziņoju, ka mēs drīz vien brauksim uz centru. Vispār gan man, gan manam brālēnam jau sen ir zajibala, ka dzīvokļa saimniece weekendos vairs nebraukā uz laukiem, un mēs vairs nevaram rīkot tik ļoti populārās Ziepniekkalna dzeršanas un kāršu vakarus.
Runci, tev jāiztaisno mati!- es ierosināju. Kāmis bija paņēmusi līdzi matu taisnotāju, un process varēja sākties. Es domāju, ka ar iztaisnotiem matiem viņam būs vairāk izredžu beidzot zaudēt nevainību, jo meitenēm daudz vairāk patīk Kurta Kobeina dubultnieki (tieši tā Runcis izskatās ar taisniem matiem), nevis čirkaini suņi (tieši tā Runcis izskatās ikdienā), un izskatam vienmēr būs ļoti liela nozīme.
Max, tu zini ko darīt!- Ķieģelis teica, paslepus iedodot man Runča ķemmīti.
Un es tik tiešām zināju, ko darīt. Pirms dažiem gadiem Runcis ar dirsu nobrauca pa manām mutes ermoņikām un pēc tam tajās iepirda. Vajadzēja jums redzēt Runča un Groma reakciju, kad es tās spēlēju... pēc tam es centos atriebties, ar pimpi nobraucot pa visām Runča ģitāras stīgām, taču, manuprāt, ar to nebija gana. Viņš bija pelnījis vēl!
Es ātri un operatīvi izmantoju Runča ķemmi, lai izķemmētu savu kaunuma apmatojumu (un es jau diezgan ilgi nebiju to skuvis), un tad pasniedzu ķemmi Kāmim, lai viņa varētu darboties. Pirms viņa sāka ķemmēt Runča matus, es pamanīju, ka starp ķemmes sariem ieķēries viens melns, skruļļains mats. Mans mats!
Vajadzēja jums redzēt manu, Andra un Groma reakciju, kad Kāmis taisnoja Runča matus...
- Autiņš ir 22:30, mums jāiet!- es paziņoju, un mēs devāmies uz autobusa pieturu. Protams, autobuss aizbrauca mūsu acu priekšā.
Runcim un Ķieģelim par laimi, līdz nākamajai autobusa pieturai bija aptuveni trīssimts metri, un Runcis atcerējās, ka pirms kļūšanas par hroniskiem alkoholiķiem viņi ar Ķieģeli taču bija vieni no ātrākajiem garo distanču skrējējiem visā rajonā. Pēc Runča ierosinājuma viņi sāka skriet, un nākamajā pieturā jau iekāpa tajā pašā autobusā, kas vēl nesen bija aizbraucis. Viņi aizbrauca, bet mēs palikām.
Es biju pārāk slinks, Groms bijā pārāk piedzēries, bet Kāmis - pārāk meitenīgs, lai skrietu, tādēļ mēs braucām ar trolejbusu.
-Tas pidaras aizbrauca ar visu manu e- talonu!- Kāmis ārdījās, iekāpjot 19. maršruta trolejbusā. Viņa arī piezvanīja Ķieģelim un nosauca viņu visos sev zināmajos necenzētajos vārdos. Trolejbusa pasažieri bija šokā, dzirdot ko tādu no 1, 55 metrus mazas meitenītes, taču viens čuvāks , dzirdot viņas emocionālo lamāšanos, tomēr apžēlojās, un atdeva savu e- talonu, kurā vēl bija palicis viens brauciens. Uz pasaules tomēr vēl ir labi, un pat ļoti labi cilvēki.
Braucot ar trolejbusu Groms nepārtraukti sūdzējās, ka viņam vajag pamīzt, kamēr es un Kāmis runājāmies ar programmētāju, kurš centās Kāmim piekoļīt (un, ziniet, viņš to darīja diezgan meistarīgi). Uz Salu tilta, protams, bija biļešu kontrole, un Gromam, protams, nebija biļetes. Mēs samuldējām, ka viņš ir no bērnunama un ir pazaudējis dokumentus, un Kāmis tagad cenšas aizgādāt viņu līdz patversmei. Kontrolieri neticēja, bet viņiem arī nebija vēlmes ar mums čakarēties, jo gan jau viņi paši pēc maiņas beigām gatavojās doties uz Vecrīgu un piedzerties. Un viņi saprata, ka pastāv, lai arī cik maza, tomēr potenciāla iespēja sastapt mūs Vecrīgā un kārtīgi norauties pa muti. Jā, biļešu kontrolieris uzņēmumā "Rīgas satiksme" ir viens no nepateicīgākajiem amatiem visā pasaulē.
Tikmēr autobusā, ar kuru uz centru brauca Ķieģelis ar Runci, arī iekāpa kontrolieri. Ķieģelis nekavējoties aizgāja pirkt biļeti, kamēr Runcis sūtīja nahuj abus kontrolierus un centās viņiem iegalvot, ka viņam ir autobusa biļete, tādēļ viņam nav vajadzības to nevienam uzrādīt. Kad Ķieģelis beidzot pienāca viņiem klāt ar divām svaigām biļetēm rokās, Runcis paņēma vienu no tām un iemeta kontrolierim sejā, kliegdams:
-Redzi, gaili, man ir biļete!-
Ziniet, es jau bērnībā zināju, ka viņam visi nav mājās, taču reizēs, kad viņa traukumam un nenosvērtībai vēl klāt nāk pamatīgs daudzums alkohola, man paliek bail. Patiešām bail.
Mēs izkāpām no trolejbusa pie Rīgas cirka, un Groms nekavējoties atvēra savu bikšu priekšu un pamīza uz Merķeļa ielas trotuāra, kamēr garāmgājēji centās viņu apiet tā, lai Groma urīns nenonāktu uz viņu apaviem. Pie Makdonalda mūs jau gaidīja Runcis, Ķieģelis un Viesturs.
-Veči, iedodiet cigareti!- ar spēcīgu krievu akcentu mūs uzrunāja gara auguma čuvāks ar vasarraibumainu seju. Pēc nelielas sarunas uzzinājām, ka viņu sauc Fēlikss.
-Tur ir veikals, - Andris atbildēja uz viņa lūgumu.
-Veči, man ir nauda- Fēliks teica, un izvilka no maka vairākas pieclatu banknotes.
-Mēs tev iedosim cigareti, - Runcis turpināja, - bet tad tev būs jāatsūkā Viesturam!
Jums vajadzēja redzēt pamatīgākās aplaušanās izteiksmi Fēliksa sejā!
Tagad iedomājieties, kā garš un tievs rižiks ar pamatīgāko krievu akcentu izkliedz sekojošo:
-ES NEVIENAM PIMPI NESUKAŠU! (tieši tā tas tika pateikts, tur nav drukas kļūdu)
Beigu beigās Runcis tomēr pasniedza Fēliksam cigareti un viņš laimīgs aizskrēja pāri krustojumam uz Origo pusi, kamēr krustojumu šķērsojošās mašīnas viņam dusmīgi pīpināja.
Beidzot mēs tikām līdz Vecrīgai.
Pirmā pieturas vieta- franči. Ķieģelim, kā jau vienmēr, bija žēl naudas, lai paviesotos normālā bārā, tādēļ mēs devāmies uz lielāko pritonu visā Vecrīgā. Vienīgā problēma bija tā, ka par spīti savam pritona statusam frančos visiem pārbauda dokumentus- Kāmim nebija 18, un, man par lielu prieku, mums vajadzēja doties uz citurieni.
Nākamā pietura- Ļeningrad. Pirmais un vienīgais alus šajā vakarā- 0,3 litru nefiltrētais Brengulis. Tikmēr Runcis jau ir pielējies līdz tādai pakāpei, ka staigā pa bāru un bez sirdsapziņas pārmetumiem dzer no visu klātesošo glāzēm. Runājamies ar visiem bāra apmeklētājiem. Visu laiku cenšos nokoļīt meitenes, taču saprotu, ka Karmena visu izstāstīs manai draudzenei. Es mīlu to meiteni, taču viņa pati ir vainīga, ka nevar šovakar būt ar mani. Un es jau nu nebūšu tas, kas sēdēs pie galdiņa ar džeku bariņu (vēlāk gan izrādīsies, ka būšu).
Nākamā pietura- Space Dog. Pie blakus galdiņa kaut kādi čaļi rij amfetamīnus. Dejojam. Esmu atmetis visas šī vakara cerības par fizisku tuvību ar pretējo dzimumu, jo Groms un Viesturs visu laiku velkas man pakaļ, kaut gan es cenšos aizdzīt viņus prom un uzstāju, lai viņi paši koļī meitenes. Ir grūti, ja iepazīties ar meitenēm pienāk klāt 2 džeki, bet 3 džeki jau ir geju bars. Neaizmirstiet to, kungi!
Runcis pazaudē savu jaku, un daļēji latviskā, daļēji nesaprotamā dzērāju valodā prasa man, kur tā ir. Man nav ne jausmas.
Ar Viesturu aizejam uz Kubu, bet viņam joprojām ir bail vienam pašam aiziet un iepazīties ar meitenēm. Tikmēr pārējā kompānija jau ir pametusi Space Dog, un dodas uz Stockmann pusi, jo domā, ka no turienes būs lētāks taksis līdz Ziepniekkalnam. Tur notiek kaut kādi remontdarbi, un apsargs neļauj mums iet pa trotuāru. Kāmis noplēš sarkanbaltās lentas, kuras nedrīkst šķērsot, nolamā apsargu par lūzeru, kura veiktais darbs nevienam nav vajadzīgs, un mēs dodamies atpakaļ uz Vecrīgu. Ķieģelis pienāk pie vieglā auto- takša, un cenšas pielauzt vadītāju aizvest piecus cilvēkus līdz Ziepniekkalnam. Vadītājs apgalvo, ka mašīnā nav tik daudz vietas, taču es uzstāju, ka vienam cilvēkam noteikti atradīsies vieta bagāžniekā. Karmena nolamā taksistu un nosauc viņu par idiotu. Noīrējam taksi- busu.
Ierodamies Ziepniekkalnā. Dzīvokļa durvis nakts vidū atver mans trešās pakāpes brālēns. Visi pārmīž jēgu, ieraugot viņa 1,9 metrus garo un metru plato ķermeni, ģērbtu vienās apakšbiksēs.
-Kas tas par gaili?- Andris bailīgi prasa. Labi, ka „gailis” to nedzirdēja.
Pašlaik man galvā bija ļoti cēla doma- uz 15 minūtēm atstāt istabā Ķieģeli ar Kāmi, lai viņi beidzot varētu viens otru pamatīgi izdrāzt. Es redzēju, ka viņi to gribēja, un gribēja pamatīgi, bet bija divas problēmas- Runcis un Groms. Es plānoju, ka viņi gulēs uz krēsliem vai uz grīdas, taču pēc tam, kad biju uzklājis savu seksadromu, un Andris ar Karmenu tajā ieņēma viņiem pienākošās vietas, Groms ar Runci izdomāja, ka arī viņi gulēs turpat.
Pirms divām nedēļām es un Ķieģelis dzērām pie manis kopā ar savām draudzenēm (Ķieģelim un Kāmim toreiz bija otrais randiņš), un Ķieģelis pateica, ka viņam jau četrus mēnešus nav bijis sekss. Sākumā es nesapratu, kā viņš to vispār dabūja gatavu, jo alkohola reibumā viņš ir spējīgs ievilkt gultā ikvienu. Un ar „ikvienu”, es tik tiešām domāju „ikvienu”- vienalga, kāds ir šī cilvēka vecums, dzimums, rase un reliģiskā piederība. Pālī viņš varētu ievilkt gultā pat mūķeni!
Es izgrūstīju visus un ieņēmu gultā savu „saimnieka” vietu- tieši pie sienas, līdz ar ko man bija vismazākais risks nakts vidū no šīs gultas novelties. Tomēr, lai pierādītu, ka šī vieta tik tiešām pienākas man un nevienam citam, man vēl divas reizes no dīvāna vajadzēja izgrūst Ķieģeli, Kāmi un Runci. Groms gan nepretojās, un uzreiz pabīdījās malā.
Tā nu mēs centāmies aizmigt. Pie sienas gulēju es, apsedzies ar biezo un silto segu. Pie dīvāna malas gulēja Andris un Karmena, apsegušies ar otru, nedaudz plānāko segu. Mums pie kājām gulēja Groms, apsedzies ar diviem palagiem, jo man vairs nebija segu, un pa diagonāli starp mani un Gromu gulēja Runcis, ietinies saimnieces vecajā kažokā, kuru es atradu skapjaugšā. Šitā gulēšana tiešām izskatījās gejiski, taču tas netraucēja mums pus nakti stāstīt geju prikolus.
Ap pieciem rītā Karmena piesita Runci un Gromu, un kliedza, lai Ķieģelis pišās ārā no gultas ar visiem saviem draugiem. Pēc tam viņa vienreiz iesita man, un bija gatava to izdarīt vēlreiz, taču es piedraudēju, ka par šādiem gājieniem viņai draud gulēšana uz balkona, un viņa nedaudz nomierinājās. Mēs turpinājām smieties par geju jociņiem un par to, cik gejiski pašlaik izskatāmies mēs paši, un tad Karmena neizturēja...
Viņa ieslēdza gaismu, pasūtīja mūs visus nahuj, saģērbās, piezvanīja krusttēvam, lai tas atbrauc viņai pakaļ, un aizgāja prom. Ķieģelis, protams, aizskrēja viņai pakaļ. Mēs nopriecājāmies, ka viņa ir aizpisusies prom un mierīgi aizmigām.
Es pamodos no tā, ka Runcis kaut ko pa miegam runāja. Mēs visi esam runājuši miegā- cits klusāk, cits skaļāk, taču tikai retais pa miegam ir spļaudījies, un tieši to Runcis sāka darīt. Es iesitu viņam ar kāju un viņš nomierinājās.
Pēc pus stundas atgriezās arī Ķieģelis un Karmena, un drīz vien mēs visi gulējām. Beidzot!
Es pamodos un secināju, ka gultā iepriekšējo piecu cilvēku vietā ir tikai četri. Tikai pēc pus minūtes es pamanīju, ka Runcis guļ uz grīdas un pamatīgi drebinās, joprojām ietinies dzīvokļa saimnieces vecajā kažokā. Arī Ķieģelis pamodās un mēs pamatīgi ņirdzām par to, ka pēc šī tusiņa Runcis būs vēl atsaldētāks.
-Veči, man tiešām likās, ka es visu nakti gulēju uz dīvāna, taču es nevarēju saprast, kādēļ man ir tik auksts!- Runcis teica, ierāpdamies gultā. Kā izrādījās, tad Ķieģelis pa nakti viņu bija izgrūdis ārā.
-Tēju dzersiet?- es prasīju, kad visi beidzot pamodās.
-Jā,- visi atbildēja vienveidīgā, pohu mocītā balsī.
-Nedzersiet gan, jo tēja ir beigusies!- es paziņoju.
Kā jau kārtīgam namatēvam pieklājās, es tomēr pacienāju savus viesus ar brokastīm.
-Tas jums četriem!- es teicu, pasniedzot Ķieģelim kastroli, pilnu ar filtrētu ūdeni, un otrā rokā turot vienu „Maģisko rudzu” maizes šķēli, uz kuras biju pacenties uzlikt vienu lazdu riekstu un šokolādes bizbizmārīti.
-Tu mūs baro kā cietumniekus!- Kāmis sūdzējās.
-Nē,- Ķieģelis nepiekrita, - cietumā nevienam šokolādes mārītes nedod!
Ķieģelis zināja, ko runā.
Un tad pienāca laiks doties uz mājām. Īstajām un vienīgajām, mīļajām mājām.
Aizvedām Kāmi līdz autoostai, un tad lēni, ekonomiski un klausoties skaļu mūziku devāmies pa Rīgas- Jelgavas, un tad pa Jelgavas- Lietuvas šoseju uz mūsu dzimto ciematu, visu brauciena laiku pavadot cerībā, ka Ķieģeļa mašīnai nebeigsies degviela un mums nebūs tājāstumj līdz tuvākajam benzīntankam.
-Jūti, kā tavs garīgais pasliktinās,- Groms teica, kad mēs tuvojāmies Elejai.
-Jā, un laikapstākļi paliek arvien sliktāki,- es teicu.
-Bet tomēr dzīvot Elejā nav nemaz tik slikti, - Runcis secināja.
-Jā, te visiem ir darbs, - es teicu. Patiesībā bezdarba līmenis Elejā, tāpat kā visur citur, ir katastrofāls.
-Visiem te ir izglītība,- Andris piebilda. Petiesībā par augstu sasniegumu te tiek uzskatīta arī vidējās izglītības iegūšana.
-Neviens šeit nedzer,- es teicu. Par šī komentāra patiesīgumu spriediet paši.
-Neviens nav sēdējis cietumā, - Groms teica. Patiesībā pusei pagasta iedzīvotāju ir bijušas diezgan pamatīgas problēmas ar likumu, un arī divi no četriem mašīnā sēdošajiem cilvēkiem vēl nesen bija sēdējuši sutkās un tagad izgāja probācijas kursu policijā.
- Jā,un visas vecenes te ir mūķenes!- piebilda Runcis.
Mēs tik tiešām bijām mājās.