Rakstnieka Maksima Trivaškeviča mājaslapa

"Ciemos pie Laimja"

 

6 dienas vakarā pēc nelielas riepu dedzināšanas pie manas mājas un saulīšu mētāšanas pie benzīntanka (pašlaik svaigais benzīntanka asfalts ir klāts ar Baraukšķa mašīnas riepu švīkām), mēs nolēmām, ka jādodas nelielā izbraucienā.

-Braucam uz Jelgavu pie Imanta!- ieteica Groms, -Vai arī es varu sazvanīt Solvitu, kura mūs Jelgavā sagaidīs ar dažām savām šmarām, kuras veiksmes gadījumā pat būs smukas!

Groma piedāvājums izklausījās vilinošs, taču Ķieģelim parāva neliels mīziens par to, ka kāds viņa mašīnu ieraudzīs Jelgavā. Tā bija debīlākā atruna, kādu viņš jebkad ir izteicis, taču sniegt mums kaut cik normālu paskaidrojumu viņš nespēja. Kāds izteica ideju braukt ar Baraukšķa mašīnu, kuras motora iedarbināšanai nepieciešams savienot divus vadiņus, taču saņemt 40 latu sodu un vienu soda punktu man nebija ne mazākās vēlēšanās.

-Braucam uz Dobeli pie manas paziņas!- es ieteicu. Bet, tā kā mana paziņa bija par vienu gadu vecāka, nekā trīs cilvēki no mūsu tā vakara četrotnes, viņi nobijās no vecākas sievietes un izlēma, ka uz Dobeli labāk nebraukt.

-Braucam uz leišiem!- Ķieģelis paspīdēja, un mēs visi viņam piekritām.

Pēc nelielas sagatavošanās, kas izpaudās kā 8 aliņu un vienas 0,7 šņabja pudeles iegādāšanās, es jau sēdēju pie stūres Ķieģeļa purpukrāsas spermasFordam. Mēs iedevām viņa mašīnai iesauku, jo vajadzēja taču kaut kā paņirgāties par to, ka viņam vienīgajam no mūsu bara ir savs auto.

Es biju šoferis. Aizbraucām uz pilsētiņu ar nosaukumu Jonišķi, kas atradās 20 km attālumā no mūsu dzimtā ciemata. Iebraucot veikala Maxima stāvlaukumā, dzerot aliņus un domājot, kāda gan velna pēc mēs uz šo sūdu bedri esam atkūlušies, pamanījām, ka mums apkārt nepārtraukti riņķo mašīnās, kurās iekšā sēdošie cilvēki uz mums ļoti aizdomīgi blenž. Tā jau ir tajās mazajās pilsētiņās un ciematos- katru iebraucēju šeit uzskata par iebrucēju, un pirmā doma, kas pavīd galvā lielākajai daļai šīs pilsētiņas iedzīvotāju, ir tā, ka šie „iebrucēji” ir jāpiekauj.

Tā, kamēr vietējo iedzīvotāju automobiļi riņķo mums apkārt, un kamēr mēs joprojām nevaram izlemt, kāda gan velna pēc mēs esam uz šejieni atpisušies, nevis aizbraukuši pie Solvitas un viņas šmarām, man prātā ienāk lieliska doma:

-Braucam pie tā džeka, pie kura vasarā mainījām riepas!

-Pie kāda džeka?- Groms un Runcis vienbalsīgi pajautā. Ķieģelis gan neko nejautā. Viņš zina, par ko es runāju.

Pirms pus gada mēs ar Ķieģeli devāmies nelielā izbraucienā ar velosipēdiem uz Jonišķiem, jo mūsu krīzes pārpildītā Latvija mums bija apnikusi. Nelielu gabaliņu pirms Jonišķu pilsētas robežas es sajutu, ka mīt pedāļus kļūst arvien grūtāk. Mana velosipēda aizmugurējā riepa bija caura. Bija svētdiena, un neviens autoserviss nestrādāja, tādēļ mēs izdomājām, ka aiziesim uz vietējo policijas iecirkni un pateiksim, ka mūs nogopoja un velosipēdiem pārdūra riepas, un lai Jonišķu policisti mūs aizgādā līdz Latvijas robežai. Ķieģelis arī zināja, kur Jonišķu policijas iecirknis atrodas, jo pirms gada bija tur pabijis par to, ka sēdēja pie mazās Maximas, kura tagad ir bankrotējusi (sukas, tā jums arī vajag!), un, nepilngadīgs būdams, dzēra alu.

Par laimi tajā svētdienā kaut kāds vietējais čalis mums pastāstīja par motociklu veikalu, kurš arī šodien nestrādāja, taču tā saimnieks dzīvoja turpat netālu un par 7 litiem palīdzēja saremontēt manu veļļuku, pats būdams pamatīgā pālī. Uz atvadām viņš pateica, lai, ja esam tuvumā, droši braucam pie viņa ciemos, un tagad mēs bijām nolēmuši šo uzaicinājumu izmantot.

Nolikām mašīnu ceļa vidū, ieslēdzām avārijas lukturus un iegājām sētā, kurā pirms pus gada remontējām manu braucamo. Pēc ilgākas klauvēšanas pie durvīm un pie logiem, kā arī pēc ilglaicīgas suņu reju klausīšanās, durvis beidzot atvēra pats veikala saimnieks, jau atkal būdams nedaudz iedzēris. Es paspiedu viņam roku un izskaidroju visu radušos situāciju (ka mēs esam atpisušies pie viņa no Latvijas, lai kopīgi iedzeru, jo pirms pus gada viņš mums palīdzēja), un pēc nelielas aprunāšanās viņš beidzot ieaicināja mūs iekšā.

Ar savu ierašanos mēs izbojājām Laimim visus tā vakara plānus, jo viņam bija paredzēts izpriecāties kopā ar divām jaunkundzēm- Romu un Rimu(Roma vakara gaitā tik ļoti piedzērās, ka nepārtraukti mācās man virsū, bet viņai bija 35 gadi un nedaudz izpuvuši zobi, kā arī liels daudzums liekā svara, tādēļ izpist viņu nebija iespējams, jo man vienkārši nesaceltos, par spīti tam, ka Runcis visu laiku mēģināja mani pierunāt to izdarīt), taču mēs ar visiem iepazināmies, iedzērām un draudzīgi runājāmies visas nakts garumā.

Laimis ir kārtējais pierādījums tam, ka uz pasaules tomēr vēl ir palikuši kaut nedaudzi labi cilvēki. Viņš mūs knapi pazina, taču ielaida savā mājā, iedzēra ar mums un nakts vidū mēs kopīgi aizgājām uz veikalu, kur alkoholu pārdod jebkurā diennakts laikā, jo šņabis bija aptrūcies. Viņš arī teica, lai jebkuras nepieciešamības gadījumā braucam pie viņa, un varam pat palikt pie viņa pa nakti. Zajebis!

Laimis ir labsirdīgākais cilvēks, kādu es jebkad esmu pazinis, taču mēs gan neesam tie labestīgākie. Runcis ar visu savu 3-mēnešus ieģipsēto roku piedzērās tik ļoti, ka pievēma Laimim istabu un pēc tam apvēmies gulēja viņa gultā, pirms tam latviešu valodā nolamādams abas Laimja draudzenes par kucēm, maukām un šmarām, Groms salauza motocikla detaļu, kura Laimim veikalā bija tikai vienā eksemplārā un kuru nākamajā vajadzēja piemontēt kāda klienta braucamrīkam, un Ķieģelis, dodamies mājās, nospēra no viņa grunts krāsas baloniņu. Vēl mums radās ideja nospert vienu no Laimja makšķerēm, taču tas jau būtu par traku...

Roma sēdēja man klēpī, kad Ķieģelis man latviski paziņoja: „Tā kurva gan ir kārtīgi nogribējusies”. Tā bija taisnība, taču, Ķieģelim par nelaimi, Roma saprata vārdu „kurva”.

Viņa pieleca kājās un sāka bļaut, ka nav nekāda „kurva”, pēc kā sekoja vakara nagla- Roma ar kāju iepiš Ķieģelim pa seju. Tas tik bija skats! Kā es ņirdzu!

Pēc tam es pateicu Romai, ka Ķieģelis grib ātrāk tikt atpakaļ uz Latviju, lai beidzot paliktu pa nakti pie savas draudzenes un pie reizes arī zaudētu nevainību, par ko Roma smējās tikpat stipri, cik stipri es smējos par to, ka viņa Ķieģelim iepisa pa seju.

Vēlāk Roma man piedāvāja pārvākties dzīvot pie viņas, un es sameloju, ka vasarā atbraukšu.

Latvieši un Lietuvieši, kā jau tuvi kaimiņi, nekad nav spējuši sadzīvot mierīgi. Lielākā daļa lietuviešu latviešus uzskata par zirgagalvām, bet lielākā daļa latviešu lietuviešus uzskata par zagļiem un leišukām- paršukām, taču šajā vakarā viss bija kārtībā- ciemos pie Laimja bija vērojama īsta tautu draudzība. Vakara gaitā atklājās, ka katrā no mums plūst gan baltkrievu, gan ukraiņu, gan poļu, gan arī lietuviešu un latviešu, un pat čigānu un krievu asinis, taču tam nebija nekādas nozīmes. Pirmām kārtām, mēs visi bijām cilvēki, kuriem patika labi pavadīt laiku, un to mēs arī darījām. Nav svarīgi, pie kādas nacionalitātes vai reliģiskas konfesijas tu piederi, galvenais ir, lai tu būtu labs cilvēks. Visās tautās ir daudz pidarasu un lohu, bet visās tautās ir arī daudz labu cilvēku. Galvenais ir atrast šos labos cilvēkus, un tad nevienam neradīsies debili stereotipi par to, ka visi itāļi ir zilie, ka visi krievi dzer, vai ka visi amerikāņi uzturā lieto tikai fast- food’u. Nacionalitāte neizlemj tavu likteni, tā nenosaka, kādam tev jābūt un tā nenosaka tavus uzskatus. To visu jāizlemj tev pašam, un to, vai tu būsi kruts vecis, kurš spēs piedāvāt naktsmājas cilvēkiem, kurus viņš saticis pirms pus gada un vairs neatceras, vai tu būsi pēdējais lohs, kurš uzskatīs savu tautu par pārāko, bet pārējās- par nepilnīgām. To jāizlemj tev. Lai dzīvo tautu draudzība!