Rakstnieka Maksima Trivaškeviča mājaslapa

"Nestandarta Rakstnieks"

 

 

Ar jauno rakstnieku Maksimu Trivaškeviču, kura pirmā grāmata „PretStraume” jau vairāk kā mēnesi ir Latvijas grāmatu veikalu plauktos un ir paspējusi saņemt diametrāli pretējas atsauksmes gan no kritiķu, gan arī lasītāju puses, mēs satiekamies viņa dzīvesvietā Āgenskalnā. Pats rakstnieks ir nācis no Jelgavas novada Elejas pagasta, taču studiju gados dzīvo Rīgā. Ir darba nedēļas un mācību gada iesākums, taču autors ar lielāko prieku uzņem mūs pie sevis. Pēc apmainīšanās ar parastajām pieklājības frāzēm, viņa uzvārda precizēšanas un tējas krūzes izdzeršanas intervija var sākties. Mēs dodamies pastaigā apkārt Māras dīķim, kur mūs pārsteidz spēcīgs lietus, un galīgi izmirkuši tiekam atpakaļ līdz autora dzīvesvietai.

VB: Autora kungs, kurā vecumā jūs sevī atklājāt rakstnieka dotības?

MT: Pirmo reizi es pamēģināju kaut ko uzrakstīt, kad man bija pieci, taču problēma bija tā, ka es nemācēju rakstīt. Biju redzējis, ka pieaugušie uz lapiņām uzvelk visādus ķeburus, kurus sauc par rakstītajiem burtiem, tādēļ arī es paņēmu rokās flomāsteru un pieskricelēju pilnu lapiņu ar nezināmas nozīmes ķeburiem. Pēc tam staigāju un lasīju mājiniekiem priekšā savu stāstu un biju apmierināts, jo neviens cits, izņemot mani, nemācēja to izlasīt.

VB: Un kas pamudināja jūs nopietni sākt nodarboties ar rakstniecību?

MT: Mani mīļākie rakstnieki un viņu darbi, mani mīļākie mūziķi un citi mākslinieki, kā arī mani draugi.

VB: Tie paši draugi, kuriem grāmata ir veltīta?

MT: Jā, tie paši draugi, kuru pamatā ir grāmatas galvenie varoņi.

VB: Lasītāju domas par to, par ko tad īsti ir jūsu grāmata, mēdz atšķirties. Vai jūs kā autors varat pateikt, par ko tad īsti ir „PretStraume”!

MT: Par draudzību. „PretStraumē” tiek apspēlēti un pieminēti arī daudzi citi temati, taču galvenais tajā ir draudzība.

VB: Vai ir gaidāms „PretStraumes” izdevums citās valodās?

MT: Šajā sakarā esmu saņēmis gan vēstules, gan arī personīgus lūgumus no ļoti daudziem cilvēkiem, tādēļ kādreiz grāmatu noteikti vajadzēs pārtulkot. Ir bijuši lūgumi iztulkot darbu krievu, lietuviešu, igauņu un vācu valodā, bet pagaidām gan vairāk jāskatās uz to, kāds noiets būs latviskajam variantam.

VB: Valda uzskats, ka tad, kad rakstnieks ir iemīlējies, viņš raksta par mīlestību, tad, kad viņam ir skumji- par skumjām utt. Kādas izjūtas jūs pavadīja, rakstot „PretStraumi”?

MT: Prieks, jautrība un smiekli. Rakstot manā atmiņā ik pa laikam uzpeldēja kādi sen aizmirsti prikoli un manas un manu draugu pusaudžu dienu izdarības, tādēļ man daudzreiz sanāca vienatnē sēdēt savā istabā un par to kārtīgi pasmieties.

VB: Tātad, grāmatas rakstīšanas laikā jūs atcerējāties notikumus, par kuriem jau sen bijāt aizmirsis?

MT: Tieši tā!

VB: Neminēšu, kur tieši, taču vienā interneta grāmatu veikalā ir radusies drukas kļūda un jūsu darbs tiek saukts „PretStraumi”. Kā jūs to varat izskaidrot?

MT: Ja es lamāšos, jūs to nodrukāsiet?

VB: Mēs slikto vārdu vietā saliksim daudzpunktes.

MT: Es nevaru to izskaidrot, taču pieņemu, ka gramatika ir ļoti sarežģīta padarīšana un uzrakstīt pareizu grāmatas nosaukumu nav viegli. Ir ļoti daudz kas jāzina par pareizrakstību. Lūk, pat nenolamājos!

VB: Jums pret to ir daudz mierīgāka attieksme, nekā bija gaidīts. Vai jūs plānojat sniegt kādu publisku uzstāšanos, grāmatas priekšlasījumu, tikšanos ar lasītājiem, autogrāfu parakstīšanu?

MT: Uz grāmatas priekšalījumu es negribu parakstīties, taču visu pārējo gan labprāt izdarītu. Ja es saņemšu vēl vairāk vēstuļu un lūgumu šajā sakarā, tad noteikti kaut ko noorganizēšu.

VB: Autora kungs, esmu dzirdējis, ka „PretStraumes” pirātiskais variants ir diezgan plaši pieejams internetā...

MT: „PretStraumes” e- variants nav nekas pirātisks. Tas ir pieejams arī manā Facebook lapā.

VB: Kāpēc?

MT: Lai cilvēki varētu to lasīt. Tas ir tāpat kā paņemt grāmatu bibliotēkā.

VB: Jūsu lasītāju un „PretStraumei” veltīto labo atsauksmju skaits turpina pieaugt. Kā jūs domājat, kas lasītājus tā piesaista šajā darbā?

MT: Ja cilvēkam mans darbs patīk, tad tas nozīmē, ka viņš tajā ir atradis kaut nelielu daļiņu no sevis. Cilvēks jūt saikni ar to, kas viņam ir tuvs, un mēs visi taču kādreiz esam bijuši traki pusaudži...

VB: Nevar nepajautāt- kas jūs iedvesmo?

MT: Cilvēki (ilgs klusuma brīdis). Cilvēki un viņu darbi. Ikviens, kas izdarījis kaut ko foršu, grandiozu, izcili smieklīgu vai jebkādā citā veidā ievērības cienīgu.

VB: Vai jums pietiek tikai uzzināt, ka cilvēks kārtējo reizi ir izdarījis neiespējamo, vai arī jums obligāti nepieciešams ar šo cilvēku kontaktēties?

MT: Ja es ar cilvēku esmu kontaktējies, tad pastāv lielāka varbūtība, ka es šīs pieredzes dēļ kaut ko uzrakstīšu. Tusiņi un iepazīšanās ar cilvēkiem bieži vien nodrošina labu pamatu jaunām idejām.

VB: Vai grāmatā aprakstītie notikumi ir patiesi?

MT: Stāsta pamatā ir manas un manu draugu pusaudžu dienu izdarības un jāpiebilst, ka par augstu morāli un savas rīcības sekām tolaik mēs domājām reti. Stāsta galvenā sižeta līnija ir izdomāta.

VB: Lasītāji jau ir ierindojuši „PretStraumi” starp tādiem mūsdienu meistardarbiem kā „Trainspotting” un „Clockwork orange”. Ko jūs varat teikt šajā sakarā?

MT: Esmu saņēmis neticami labas atsauksmes, un es pat nebiju gaidījis, ka katra no tām sniegs man tik milzīgu pozitīvisma lādiņu. Apziņa, ka tavs darbs kādam ir paticis, un ka cilvēki jau nevar sagaidīt manu nākamo grāmatu, ir labākā motivācija turpmākajam darbam. Gribu pateikties lasītājiem par katru komentāru, atsauksmi, recenziju, kritiku, manam darbam veltīto „Twītu” un „Man patīk” podziņas nospiešanu „Draugos”. Tas man nozīmē daudz vairāk, nekā jūs varat iedomāties, un daudz vairāk, nekā pirms dažiem mēnešiem es to biju iedomājies pats.

VB: Cik ilgi jūs plānojat nodarboties ar rakstīšanu?

MT: Rakstīšu tik ilgi, kamēr saplīsīs dators.

VB: Un ko pēc tam?

MT: Nopirkšu jaunu un turpināšu rakstīt.

Intervijas autors: Viktors Belovs
Fotogrāfs: Jūlija Golubeva